Latviešu valoda
Dublinas deklarācija
Eiropas Nacionālo valodas institūciju federācija (EFNIL)
7. gadskārtējā konference (Dublina, 2009. gada 4.-6. novembris)
Dublinas deklarācija
Par oficiālo valodu un reģionālo un minoritāšu valodu attiecībām Eiropā
1. Lingvistiskā realitāte ikvienā Eiropas valstī ir atšķirīga, jo veidojusies dažadu vēsturisku, sociālu un politisku apstākļu rezultātā. EFNIL biedru – ES dalībvalstu galveno vai valstisko valodas politikas institūciju – misija ir valstu oficiālo, standartizēto valodu atbalstīšana ar zinātnisko pētījumu, kā arī valodas statusa un valodas kultūras stiprināšanas pasākumu starpniecību. Bez tam tās atbildīgas par valodas lietojuma un valodu daudzveidības monitoringu attiecīgajā dalībvalstī.
2. Tādiem terminiem kā “minoritātes valoda” un “reģionālā valoda” parasti piemīt ideoloģiska nozīme, tāpat kā terminiem “valsts valoda”., “oficiālā valoda” un citiem, kas tiek lietoti valodas pozīciju vai statusa apzīmēšanai (piem., aborigēnu, autohtonām etniskām mazāk lietotā, neteritoriālā, dominējošā valoda). Tik plašs terminu lietojums jau pats par sevi liecina, ka attiecibas starp valodām un starp valodu un sabiedrību ir ļoti sarežgītas. EFNIL vēlas veicināt izpratni par šo terminu nozīmi un aicina tos apdomīgi lietot oficiālos dokumentos un valodas politikas pamatnostādnēs.
3. EFNIL pauž pārliecību, ka visu valodu kultūras vērtiba ir vienlīdzīga, un tas, protams, attiecas arī uz minoritāšu valodām. Attiecībā uz tiesībām zināšanu un valodas apguvei, EFNIL vienlīdz atbalsta autohtonās, imigrantu un minoritāšu valodas. Šai aspektā EFNIL aizstāv pēc iespējas daudzu valodu iekļaušanu izglītibas programmas un aicina valstu atbildīgās institūcijas uz proaktīvu darbību imigrantu minoritāšu valodu iekļaušanu skolu programmās un/vai veicināt izglītības peejamību šajās valodās, kur tas iespējams.
4. Lingvistiskajām grupām, kas dzīvo ārpus savas valsts vai kam savas valsts nav, būtu jānodrošina (piemēram, ar bilaterālu līgumu palīdzību ar attiecīgo valsti vai ar līdzīgiem juridiskiem aktiem, ka grupai savas valsts nav), lai valsts, kuras pilsoņi tie ir, respektētu un novērtētu viņu lingvistiskās tiesības. Šāda prakse varētu veicināt starptautisko attiecību uzlabošanos, speciālistu apmaiņu un tirdzniecību.
5. Parasti no visu valstu pilsoņiem tiek sagaidīta noteiktas valodas (parasti sauktas par valsts vai oficiālo valodu) prasme. Tiem, kas vēlas iegūt attiecīgās valsts pilsonību, ir jāapliecina šīs valodas prasme. Dažās valstis šis nosacījums attiecas uz vienu no vairākām oficiālajām valodām. Tas nebūt nenozīmē, ka citas autohtonās valodas kā neatņemama valsts kultūras mantojuma sastāvdaļa netiktu augstu vērtētas. Dažu šādu valodu straujas izzušanas process rada bažas. EFNIL aicina valstu valdības un sabiedrību pienācīgi novērtēt visu sabiedrības locekļu bilingvisma un multilingvisma kognitīvās, sociālās un arī politiskās un ekonomiskās priekšrocības.
6. Vairumā Eiropas valstu pašlaik ir samērā sarežģīta lingvistiskā realitāte, kas ne vienmēr ir skaidri redzama, jo trūkst ticamas statistikas. Tā kā EFNIL izprot Eiropas sociālo plurālismu un sociālās saliedētības nepieciešamību, šī federācija ir pārliecināta, ka jāveicina plurilingvāla pilsoņu kopuma rašanās un kopā ar citām Eiropas organizācijām darbosies, lai apkopotu datus par esošo situāciju un dalībvalstu labāko pieredzi.
